Foto: Ieva Ābele, Saeima

Vērtējot Ministru kabineta sagatavoto ziņojumu “Par valsts valodas politikā paveikto un iecerēto”, jāizsaka pateicība ikvienam, kas ar darbu un sirdi piedalījies valsts valodas politikas īstenošanā. Ziņojumā atzīmēts paveiktais arī latgaliešu un lībiešu valodas saglabāšanā, taču, runājot par valsts valodu, tajā būtu jāiekļauj viss latviešu valodas tvērums, arī tās izloksnes.
Valoda kā viens no nacionālās identitātes un nacionālās kultūras stūrakmeņiem ir kā pērļu rota, kura ir it kā viena vesela, liela un skaista, bet tomēr tā sastāv no daudzām sīkām pērlītēm. Un šīs pērlītes ir mūsu izloksnes.Latvijas kultūras bagātība slēpjas šajā daudzveidībā. Lai arī katrs novads, katra balss veido vienotu valodas kopumu, sabiedrībā joprojām bieži tiek uzsvērts “pareizais” un “nepareizais” runas veids, kas mazina pašapziņu un liek cilvēkiem attālināties no savas valodas saknēm.
Andrejs Svilāns, pats nācis no Varakļāniem, vietas, kas vēsturiski saistīta ar Latgali, bet administratīvu lēmumu dēļ no tās atrauta. Latviešu valodas skaistums ir tās dažādībā. Latgalietis var jūsmot par malēniešu un sēļu izloksnēm, mīlēt suitus, klausīties popiš, ugāl, puz vai dundžiņš izloksnēs, jo tā visa ir Latvija.Valsts valodas politikas dokumentā pietrūkst plašāka skatījuma UNESCO konvenciju kontekstā, jo Latvija ir ratificējusi “Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu”. Tajā valstis apņemas aizsargāt kultūras izpausmes, īpaši tās, kurām draud izzušana vai nopietna pavājināšanās.Šajā kontekstā redzams, ka daudzas latviešu izloksnes jau ir uz izzušanas robežas. Dažu izlokšņu likteni noteica mazo skolu likvidācija, līdz ar tām izzuda arī vietējās valodas kopienas. Daudzviet izloksnes vēl saglabā vecākā paaudze, taču tās vairs netiek nodotas bērniem un mazbērniem. Nereti tam par iemeslu ir bijusi izsmiešana par “nepareizo valodu”.Izloksņu saglabāšanā nozīmīgu darbu jau gadiem veic folkloras kustība “Pulkā eimu, pulkā teku”, folkloras kopas, amatierteātri, bibliotēkas, novadu muzeji un skolotāji. Tie ir cilvēki, kas ar entuziasmu un pašaizliedzību glabā novadu kultūras un valodas dzīvo mantojumu. Tomēr šī kustība bieži darbojas bez stabila valsts atbalsta jeb atkarībā no projektu finansējuma vai pašvaldību labvēlības.
Sabiedrībā joprojām trūkst izpratnes, ka izloksnes ir pareizas, vajadzīgas un atbalstāmas. Pētījumi, zinātniskas publikācijas un grāmatas par tām ir vērtīgas, taču ar to vien nepietiek. Lai valoda dzīvotu, tai jābūt ikdienas apritē, sarunās, medijos, izglītībā un kultūras dzīvē.
Andrejs Svilāns uzsver, ka mūsu valodas formas ir bagātība un kultūrkapitāls, kura saglabāšana ir būtiska gan nacionālās identitātes, gan kopējās valodas ilgstspējai. Izloksnes nav pagātnes relikts, tās ir dzīva valodas daļa, kas stiprina kopienas un palīdz saglabāt saikni starp cilvēku un vietu.Nākamajos valsts valodas politikas ziņojumos būtu jāatspoguļo plašāks veikums latviešu valodas daudzveidības saglabāšanā. Šī joma prasa mērķtiecīgu rīcību, ilgtermiņa stratēģiju, atbalstu valodas kopienām un sabiedrības izglītošanu par valodas bagātības nozīmi.
Latviešu valodas stiprums ir tās daudzbalsībā, katrā izloksnē, katrā vārdā, kas izrunāts ar pārliecību un mīlestību pret savu vietu un valsti.
Mūsu uzdevums ir šo bagātību ne tikai pētīt, bet saglabāt dzīvu kā daļu no Latvijas nākotnes.