Dienvidkurzemes iedzīvotāju skaita grafikā redzamas briesmīgas tendences – katru gadu ar vien mazāk bērnu čalas un smiekli skan pašvaldības bērnudārzos, ar vien vairāk skolu stāv tukšas. Vai ir cerība? Sarunājamies ar Ivetu Ziemeli, biedrības “Bērnu draugi” vadītāju un Latvijas Zaļās partijas kandidāti Dienvidkurzemē, kura katru dienu redz, kāpēc jaunās ģimenes izvēlas “bērnus vēlāk” vai “vispār nē”.
Mēs zaudējam ne tikai skaitļus ekselī – mēs zaudējam reālo nākotni.

Iveta, atverot durvis savā Liepājas birojā, rāda – uz galda bērnu zīmējumi, plakāti ar uzrakstiem “Ģimenei pirmā vieta”. “Paskatieties uz šiem skaitļiem,” viņa norāda uz diagrammu. “Pēdējos piecus gadus Dienvidkurzemē piedzimst par 23% mazāk bērnu. Bet lielākā traģēdija ir tas, ka mēs pie tā jau sākam pierast!”

Kāpēc reģionos vairs nerada bērnus?
– “Dzīvoklis? Darba vietas? Bērnudārzs? Izvēle starp šiem trīs nav izvēle,” Iveta nopūšas. Pašvaldību politikā jau gadu desmitiem trūkst vienota redzējuma – kāpēc ģimenei būtu jāpārceļas uz mazpilsētu, ja tur nav ne darba, ne kvalitatīvas bērnu aprūpes?
– “Jaunie vecāki dzīvo skaitot katru santīmu – valsts pabalsti sedz tikai labi ja 15% no bērna uztura izmaksām. Pārējais ir uz vecāku pleciem.
– “Bērns nozīmē karjeras bremzēšanu” – darba devēji reti piedāvā elastīgus grafikus, un attālinātais darbs mazpilsētās vēl joprojām ir izņēmums.

Kas jāmaina jau šodien?
Iveta uzskata, ka glābšanas plānam ir trīs galvenās sastāvdaļas:
1. Īpašuma nodokļa atvieglojumi ģimenēm ar bērniem – “vai tādejādi pašvaldība neparādītu, ka katrs bērns tai ir būtisks?”
2. Reģionālās bērnu piemaksas – papildu 200 eiro mēnesī par katru bērnu, kurš dzīvo ārpus Rīgas.
3. Digitālo nomadu centri mazpilsētās – “Lai tēvs varētu strādāt attālināti, nevis doties darba gaitās, piemēram, uz Ventspili.”
“Bet vissvarīgākais,” Iveta uzsver, “ir mainīt domāšanu. Ka bērns mūsu kopējā atbildība. Ja šodien nespējam uzturēt bērnus, rīt nespēsim uzturēt pensionārus.”

Vai Dienvidkurzeme vēl var būt dzīvotspējīgs reģions?
“Tikai tad, ja mēs pārtrauksim runāt par problēmām un sāksim beidzot rīkoties,” Iveta rezumē. “Katrs bērns, kas šeit piedzimst, ir mūsu kopīga uzvara.”